Rudens plešas plašumā, aukstums sitas sejā, drēbes mugurā kārtojas slāņos, vecās vilnas zeķes aunas kājās, un rudens plešas plašumā :)

Nav ne vainas.

Neatkārtošos un nejūsmošu par spīdīgajiem kastaņiem (protams, protams, ir tie atkal manā kabatā), krāsaninajām lapām, kas jauc galvu un sirdi un nostaļgiju somās nesošajiem skolniekiem. Skaidrs, ka sirds ir pilna un silta.

Šogad man liekas zīmīgi tas, ka laikam pirmo reizi sagaidīju rudeni ar cieņu. Atvadījos no vasaras, kurai ir jāaiziet. Kurai nav te ko palikt. Kurai jāpalaiž rudens. Un viss.

Tas notika laukos. Tur es satapu to cieņpilno rudeni, kas atnes ražu, kas iepūš vēju sejā un liek iekurināt krāsni, kas aicina uzvārīt  sildošu sakņu zupu, kas liek pacienāties ar vasarā savāktajām zāļu tējām un pilda pieliekamo ar ievārījuma burkām.

Nostaļģija pēc vasaras? Gandrīz nemelojot, tās man šogad nav.

Tā es esmu rudenī. Vasara ir aizmirsta un ziema vēl nav plānos. Es tā kā suns, esmu tur, kur esmu un priecājos par to, kas šodien man svilpo pretī!

Liels un patīkams bija mans pārsteigums, kad pēc neticīgas sēkliņu stumdīšanas zemē, pēc pāris mēnešiem tai vietā ieraudzīju milzonīgas, augumā par mani garākas, fantastiskas, spēcīgas un ļoooti saulainas saulespuķes. Manas pirmās!

Centīga mācīšanās tiek atalgota.

Šovasar Luijs beidzot saņēmās un nokārtoja eksāmenu uz augstāko vērtējumu savā vispārējās dresūras skolā. Vislielākās pateicības Luijs teica man. Par to, ka vairāk kā gadu esmu viņu centīgi vedusi uz Ziepniekkalna mežu, par to, ka pacietīgi esmu ar viņu cīnījusies par varu - kurš būs galvenais, kurš uzvarēs? Par to, ka viņam iemācīju sēdēt, gulēt, stāvēt, iet balkus - no matter what (vai kāds suns ar vilinoši izkārtu mēli skrien garām, vai kāds foršākais koks ir kādam citam sunim mutē un nenormāli gribas viņam to atņemt, vai kāda smaržīga kucīte aicina spēlēties), iemācīju viņam komandu brīvi - kad var skriet, kur acis rāda, un komandu šurp - kad lai vai kas, jāskrien pie manis atpakaļ, iemācīju viņam pazīt savu somu un vietu un atgriezties tajā pēc komandas no jebkura cita punkta, iemācīju viņam turēt zobos priekšmetus, pienest man tos klāt un atlaist tikai pēc komandas -dod, iemācīju neņemt kārumus no svešiem un no zemes, iemācīju lietot uzpurni bez kašķēšanās un rādīt savus suņa zobus pēc pieprasījuma, kad nepieciešams, kautrību paturot pie sevis.

Jāsaka gan, ka Luijs skolu uztvēra kā rotaļu laukumu, bet vai tad tā nav labākā mācīšanās metode - zinības iegūt ar prieku?!

Man ir neizsakāms lepnums par Luija iegūto diplomu un to, ka Luijs šajā garajā procesā ir ieguvis lielisku mācību - paklausīt savam tuvākajam :P :)

Šovasar es, savukārt, nokārtoju auto vadīšanas eksāmenu un diploma vietā dabūju vadītāja apliecību. Par ko esmu neizsakāmi laimīga un pateicīga pati sev - par apņēmību, nepadošanos, mērķtiecību un neatlaidību. Paldies Jānim par praktisko iemaņu pacietīgu apmācību.

Esmu sapratusi, ka esmu īstena auto šofere, jo kā piesēdos pie stūres, tā atrāvusies vēl neesmu šodien. Es braucu visur, kur varu, kur tieku, kur mani laiž, kur man palūdz, kur neatsaka manam piedāvājumam aizvest, kur vajag un kur nevajag, jo man nenormāli patīk to darīt. Tāpat kā man patīk braukt ar riteni. Man patīk - braukt.

Tas pagaidām viss. Ja būs vēl kādi eksāmeni, noteikti ziņošu :)

P.S. Dažas bildes, kā Luijs sāka iet skolā tālājā 2008. gada pavasarī :)

Mēs ar Luiku skriešus basām kājām pāri pļavai, cauri garajai zālei, ar vasaras raibumiem un odu sakostām pumpām, gar ezeru pēc meža zemenēm- u-uuuuu-u-uuuu-uuu-laaa-laaalala

Man tā ir šodien!

Un arī šogad es dabūju savu gada vismīļāko tulpju pušķi - visskaistāko pasaulē!!!

:)

Tik tālu man izdodas šitā:

Činkstot un pīkstot, pavisam neviļus pavasaris jau ir klāt! Tepat jau marta beigas! Vasara solās būt zaļa, krāsaina, smaržīga un arī garšīga, ja vien sasēsi visu, kas tāds var būt :) 

Tātad aizgājušais rudenis bija mans pirmais, kad uzvilku dārza cimdus un sastādīju ap lauku māju neskaitāmus stādus, sakneņus un bumuļus, un lakstus, izraku pirmos gladiolu sīpolus un noliku žāvēties līdz pavasarim. Tulpju, krokusu un narcišu sīpolus savukārt spiedu zemē. Kas man no tā visa sanāks, man nav ne jausmas, bet ceru, ka tad, kad sniegs nokusīs, kāds no tiem visiem lakstiem būs arī pārziemojis!

Savukārt šis ir pirmais pavasaris, kad apdullu no lielā piedāvājuma klāsta veikalā - sēklas visvisādām un neskaitāmi daudz un dažādām vasaras puķēm, ņem kādas vēlies!! Liku grozā un ņēmu ārā, beigu beigās izvēlējos 6as, nevar jau zināt, vai man padodas sēšana :) Pārējās, kuras palika vēl veikalā, savā prātā norezervēju vēlākam pavasarim - tās, kuras varēšu uzreiz likt dobē - dzeltenas klinģerītes, apaļas, lillīgas dālijas un vēl, un vēl...

Tagad man uz istabas loga ir mini siltumnīca - sasēju mazās kastītēs petūnijas, lobēlijas, matiolas, astilbes, slotiņu kohiju un ... pēdējo neatceros... Gaidīšu dīgstus un lēkāšu no priekiem, ja izdosies! Tad vien atliks atrast skaistas vietas ap māju, kur puķēm pušķoties. Dažas atstāšu Rīgas palodzei. Un jā, Rīgas pavasarim man top redīsu asni, sīpolloki un jaunās spinātu lapiņas! Tos nograuzīsim, tiklīdz izlīdīs virs zemes :)

Vakar mūsu vannas istabu uztaisīju par baseinu :) Izflīzēju visu ar vienādām mozaīkflīzītēm - grīdu, vannu, bišku sienu. Būs jādomā, ka neitralizēt skatu. Citādi jau liekas, ka gandrīz hlora aromas asums sitās nāsīs, hihi :)

Tā kā fotoaparātu neesmu ņēmusi rokā kopš 2008. rudens, tad mans solījums iemūžināt gadalaikus ar lauku ainavām ir skaļi izgāzies.

Iespējams esmu redzama dažnedāžādās bildēs citos fotoaparātos, kas dzīvo citās mājās un pieder citiem īpašniekiem.

Tad nu ir iespēja novilcināt laiku skatoties vecos kadros, gaidot mirkli, kad fotoaparāts atkal nokļūs manās rokās. Lūdzu apmeklējiet manu bilžu grāmatu ar nosaukumu RAIBUMI.

Šorīt pirms darba (un darba laikā) devos uz Valsts Ieņēmumu Dienestu! Sadomājos dabūt atpakaļ kādu mazumiņu no savām nodokļu iemksām par to, ka 2008ajā gāju pie zobārsta un laboju savus zobus par dārgām naudiņām :) Ar zināmām bažām. Tāpēc, ka Valsts institūcijās strādā bites, ar kurām nekad neko nevar zināt. Un tā ir tā vieta, kur mēdz notikt zilie brīnumi. 

Tad, kad sūtīta no vienas vietas uz otru, pēc otrās reizes nonācu īstajā vietā un nosēdēju tieši 30 minūtes, lai tiktu kabinetā pie 3 tantēm, kur apaklpoja tikai viena no viņām, manas bažas guva savu apstiprinājumu. Uz maniem čekiem, kā izrādās, nebija zobārstniecības rekvizītu un nebija pievienotas kvītis ar maniem vārdiem un uzvārdiem un personas kodiem, kas apliecinātu to, ka tie bija mani zobi, par kuriem gribu naudiņu atpakaļ. Par to bija šausmonīgi sašutusi tante, kas sēdēja pie cita galda - kas gan tā par iestādi, kas nenorāda pacienta vārdu un personas kodu? Njā. Bažu nomākta, jau pirms savas pirmās vizītes pie zobārsta tālajā pagājušajā gadā, biju zvanījusi uz VIDu, lai uzzinātu, kādi brīnumaini čeki man ir vajadzīgi no zobārsta, lai pēc tam es varētu dabūt to savu naudiņu atpakaļ. Tiku informēta, ka visparastākie čeki un izraksts no darba par manu algu un nodokļu iemaksām. Tas arī viss. Lieki teikt, ka mani paskaidrojumi nelīdzēja un tante šodien man saka, ka neder viss, vajag kvītis un viņa nezina, kas man to ir teicis un kapēc tā un nekā. Jā, ej nu atrodi to biti starp miljons, kas man tā teica!

Man nāksies aizvadīt vēl nedaudz laika, lai iegrieztos zobārstniecībā un dabūtu to kvīti un tad atkal lai ietu uz VIDu pirms darba un darba laikā, bet esmu nolēmusi, ka, lai arī cik nelielu, tomēr dabūšu to naudiņu, kas man pienākās.

Šajā sakarā man izbrīna turpat vai visas Valsts iestādes. Tas nekas, ka katrai ir sava mājas lapa internetā, ziņojumu dēļi un uzziņu tālruņi, jo, tad, kad tu ierodies kādā no tajām, tu tik un tā esi dezinformēts pilsonis un katreiz unikāls ar to, ka esi pirmais, ar kuru ir kaut kas noticis. Tiec sūtīts pa desmit kabinetiem, jo neviens tā īsti neizn, kurā no tajiem tev var palīdzēt, kāds dokuments tev noteikti vienmēr iztrūks un lai to saprastu būs jau pagājusi vesela diena, kas ir tava darba diena..

Pavisam komiski man šķiet vēsturiskie darba apstākļi un aizvēsturiskās darba metodes Latvijas Pastā. Tur, piemēram, par jebkuru pakalpojumu jūs norēķinaties markās - par vēstuļu pāradresāciju vai par pilnvaras iesniegšanu, lai saņemtu uz firmas vārda ierakstītās vēstules. Tas notiek tā. Es aizeju, lai iesniegtu pilnvaru. Tante pastā saka: šis pakalpojums maksā 3 latus. Es dodu 3 latus, bet tante no savas kastes izvelk kādas 7 markas, kuru vērtība kopā veido 3 latus un visas turpat salīmē uz manas pilnvaras. Man izsniedz čeku, ka esmu nopirkusi 7 markas :)

Es esmu pierādījums nevajadzīgai sieviešu emocionalitātei darba zonā.

Kad kāds kaut ko no saviem pienākumiem nav izdarījis, es dusmojos un ienīstu to cilvēku, sēžu pikta, atbildu asi un miljons reižu pārdomāju, kā tas viss ir sabojājis manu dzīvi, respektīvi - manu darba gaitu!

Kā redzēts, vīriešiem šādā gadījumā ieslēdzas racionālā domāšana un viņi turpina veikt savu darbu konstruktīvi, risinot problēmas un neņemot tās uz krūts personīgi.

Tāpēc man nākotnē būs kūku veikals. Jo, lai izceptu saldu kūku, vajag tik vien kā būt traki priecīgam, lai izceptu ko sāļu, vajag iemīlēties, bet, kad uznāk dusmas, var berzt piedegušās pannas! 

Esmu neizpratnē un pagalam nikna.

Tad nu tā. Sēžu pa dienu mājās, kad visi ir darbā un dzirdu, ka dzīvoklim zem manējā kāds pamtīgi lauž, dauza, plēš un visbeidzot uzlauž durvis.

Tur dzīvo/dzīvoja kāda pavisam normāla ģimene. Tik kādu laiku nav manīta. Sieviete, kura bija vienīgā, kuru es sveicināju šajā trepjtelpā un ar kuru mēs no rītiem mēdzām saskrieties, savus suņus vedot rīta apgaitā, liekas smagi saslima, jo vairs netika manīta, tik vienu reizi, pagalam izstīdzējusi un savārgusi. Pēc tam arī viņas abas meitas ar laiku kaut kur nozuda.

Tā kā pāris dienas iepriekš tur kāds pamatīgs tēvainis pa nakti pie durvīm klapējās un no rīta mans suns, lēkšojot pa kāpnēm lejā uz rīta pastaigu, pie šī dzīvokļa durvīm sastinga, jo uzzoda asinis. Sapratām, ka kaut kas tur notiek, nu ne tā kā vajadzētu.

Tad nu kādu minūti intensīvi domājot - varbūt pazudējuši atslēgas? - nu common, kaut kā neskan. Varbūt saimnieks grib tikt iekšā? Nu pēc likuma viņš nedrīkst. Varbūt kaut ko taisa? Tad drīzāk tur būtu meistari un varētu dzirdēt šos sarunājamies. Izlemju zvanīt policijai, jo satraucos. Pašai man ir bail iet un lūrēt, a ja nu kāds psihais, varbūt kāds zaglis, kas būtu pilnīgi normāli darba dienas vidū, kad māja ir principā tukša.

Tātad zvans policijai. Viens nelapins sievišķis, kas otrā galā man atbild, acīmredzami apšauba nepieciešamību pēc policijas klātbūtnes šajā situācijā un cenšas mani pierunāt, ka gan jau tā ir iemītnieku pašu darīšana. Ā, nu tad, ja ir pašu darīšana, tad var arī ar pistolēm šaut? Kur ir mājas saimnieks? Es nezinu, kur viņš ir! Vai cilvēks ir piedzēries? Es nezinu, nebiju skatīties! Vai dzīvoklī kāds ir? Es nezinu, drīzāk jau, ka nav. Un kas jūs tāda? Kaimiņš. Vai vārds jums ir? Jā, Ilze. Uzvārds? L...... Cik jums gadu? 25. Jūs domājat, ka policija ir vajadzīga? Nu es domāju, ka jā, nu man tā liekas... jo kādu nakti tur centās ielauzties kāds vīrietis...Ā, nu tad jau pašu darīšana! Labi, mēs jums atzvanīsim.

Es nezin kāpēc sajutos vainīga, ka pamanu acīmredzamu vandālismu un ka man liekas, ka policijai tomēr būtu te ko apskatīt. Nu vismaz pārbaudīt?

Pēc 5 minūtēm durvis ir uzlauztas. Kā es to secinu? Dauzīšana ir izbeigta un ir reāli dzirdama vandīšanās pa dzīvokli.

Zvans no policijas. Atbild vīrietis. Jūs saucāt policiju? Jā. Vai tur turpina dauzīties? Nē. Liekas, ka tagad ir ticis iekšā. Ā, nu tad jau viss ir kārtībā, ja? Nezinu... Bet ir klusums? Nu.. Trepjtelpā ir klusums? Trepjtelpā jā. Tad nevajag braukt? Nu es nezinu. Vai jums vajag policiju? Nu man jau nē! Jūsu vārds? Ilze. Uzvārds? Lankovska. Ja gadījumā tomēr ir nepieciešama policija, zvaniet atkal.

BĀC. Nu manis dēļ jau nebrauciet!!!!! Vai man vajag to policiju, nē, jel piedodiet, ka piezvanīju, ka patraucēju, ka man likās, ka durvju uzlaušana ir kas nelikumīgs, ka zinu, ka mājas iemītnieki tie visdrīzāk nav. Un kā man atšķirt, vai uzlauž durvis kāds pamatoti, vai tas varbūt ir zaglis? Vai man vajadzēja nokāpt to stāvu zemāk un uzjautāt - vai tu te gribi apzagt? Piedodiet, ka gribēju būt pilsoniski atbildīga. Piedodiet, ka tā uztraucos!!!!!!!!!

Tad nu visdrīzāk policijas protokolā par zvanu ierakstīs manu vārdu, uzvārdu un vecumu, un pie tam divas reizes!! Un ar zvana reģistrēšanu tas viss arī beigsies.

Tagad ir 13:12. Pārdomājot notikušo, varbūt manis sacītajā bija pārāk daudz vārda - nezinu. Jā, es tiešām nezinu, kas tur notika un kas tagad notiek, bet pēc manām sajūtām man likās, ka tā nebija vienkārša atslēgu nomainīšana. Jā, atzīstos, es paļāvos uz saviem instinktiem, bet protokolam laikam jābūt argumentētam. Es pakļāvos savām bailēm un var jau būt, ka nepamatotām raizēm. BET.

Bet, tagad esmu neizpratnē, kur tad sākās tā cilvēka atbildība par apkārt notiekošo, par redzēto? Vai man nevajadzēja zvanīt policijai? Vai es drīkstu zvanīt, kad vēlāk iešu garām JAU uzlauztām dzīvokļa durvīm? Vai vispār cilvēks LATVIJĀ drīkst lietot telefona numuru 112???

Man liekas, ka pēc nosaukuma man Oktobris no mēnešiem patīk vismazāk. man nepatīk tas O un viss tas vārds skan tā kā no Padomju laikiem.

Bet es te tā padomāju, ka līdz gada beigām viens solis vien atlicis. Oktobrī ir Elīnas un tai pašai manai Elīnai ir arī dz d! Tad nāk novembris un brālim ir vārda diena un dz d un Mimai ir vārda diena, un vēl ir 18. novembris un salūts! Un tad jau ir decembris, dāvanas un Ziemassvētki! Nu tā.

Bet visnelaimīgākie no mēnešiem man ir novebris un februāris. Novembrī ir visu laiku ir pelēks, pelēks, pelēks un tumšs. Bet februārī jau viss ir apnicis, apnicis un apnicis!

Es varu klausīties franču šansonus no rīta līdz vakaram un jebkurā situācijā. Es nezinu, vai jebkad man viņi apniks. Visiem pārējiem jau sen ir apnikuši :)

Pēdējā dziesma, ko atklāju, ir Carlas Bruni Quelqu'un M'a Dit no viņas pirmā albūma. Man traki iepatikās viņas dūmakainais tembrs!

Un vēl - pēdējās dienas man no TV priekšā izlēca sentence, kura beidzot nolika vietā manus simtiem nepateiktos kaut kur lidinošos domu savārstījumus, par to, ka laime ir jāmeklē sevī, ne ārpusē. Jaunā grupa Livingstons un Viesturs Dūle, kurš vairākus gadus tika meklējis sevi Tibetā un vēl sazin kur lielajā pasaulē, beigu beigās to pasaka tā:

                          LAI KUR VIEN TU IETU, TU SATIEC SEVI.

Rudens tēmu turpinam. 

Šovakar atkal dancošu pa virtuvi un, karstu dzērveņu morsu dzerot, cepšu garšīgu dzērveņu kūku:

un kārtējam rudens vakaram šoreiz Francijas pirmā lēdija:

jo lapas krāsainākas, jo domas pelēkākas.

bet kaut kā jāuzbur rudens prieks. es, piemēram, varu iedegties par niekiem. Jānis par to smejās un citreiz arī dusmojās, jo, viņaprāt, es dzīvē daudz ko pārvērtēju. bet man gribās, lai viss izdodās visskaistāk, lai es nopērku vislabāko, lai es izdaru vispareizāk, lai es satieku vissirsnīgāk, lai es uztaisu visgaršīgāk.
un tā es gaidu savas brīvdienas, jo tajās es buršos ar diviem ķirbjiem. pusdienās paredzēta pikantā burkānu un lēcu krēmzupa, ķirbju un pupiņu pasta (hmm, nez kā tā garšos?) un halovīnu ķirbju kūka :)

kurš nāks ciemos?

Un te kaut kas smeldzīgam rudens vakaram: A la claire fontaine

vasara nu ir galā. Un atkal viens posms ir noslēdzies. Un riņķa dancis turpinās :) Kad sāpīgās atvdas ir izraudātas un vasaras krekliņi žēli aizmirsti, tad neviļus, skatoties veikalu skatlogos, kārojas savilkties rudens džemperus, nopirkt jaunu šalli un gaidīt brāzmainos rudens vējus. Rudenim tak arī ir savs šarms - tās krāsainās lapas, zīles un kastaņi. Satrpcitu, kopš man angļu valodas skolotāja 2. klasē iestāstīja, ka kastanis, kuru nēsā mēteļa kabatā, nes laimi, es vēljoprojām tos pie savas vecās skolas lasu :) un nēsāju savās kabatās. un mans vīrs arī nēsā. varbūt visi nēsā?

mana vasara bija gana raiba. ar auto var tikt ātrāk un tālāk. bet arī laiks tā paiet ātrāk. pagājušā vasara man pagāja uz riteņa. man šusmīgi patīk ātri braukt un reizē baidīties. diemžēl man riteni pavasarī nozaga. es traki raudāju. nopietni. tas bija man ritenis. es viņu nopirku. es viņu ļoti labi pazinu. es gandrīz neskatosties varēju noregulēt sēdekļa augstumu, jo es zināju no galvas, cik augstu man to vajaga. un tad viens to vienkārši paņem. atņem. un man vairs nav. mana riteņa. nu es izraudāju, aizgāju uz policiju, kaut zināju, ka tāpat viņu atpakaļ nedabūšu. bet man tobrīd likās, ka es rīkojos pareizi.

kaut kad vasaras vidū mūsu auto iebrauca viens sīkais ar riteni, uztaisīja baigo švīku. kādas 2 nedēļas es baigi dusmojos, bet man tā arī nesanāca piedzīt naudu no bērna vecākiem. kaut kur zemapziņā es arī viņus sapratu, bet man sevis, protams, bija vairāk žēl. tā tā švīka vēl ir palikusi.

tad, kad paiet laiks, uz ko vienmēr arī vajag paļauties, visas dusmas parasti norimstās. tad atgriežās racionālā domāšana - tad saprotu, kas patiesi ir vissvarīgākais. tas, ka mīlestība ir. tas, ka tā ir jāsaredz un tad jāļaujas to izbaudīt. tas, ka to, ko tētis man reiz mācīja, patiešām dzīvē darbojās. tas, ko baznīca māca, ka Dievs atlīdzina pēc nopelniem.

es ļaujos rudenim. viss tāpat notiksies, kā kāds to izplānojis. kāds mani sāpinās, kāds mani iepriecinās, kāds kaut ko saplēsīs vai atņems. kāds aizbrauks. kāds piedzims. tad es raudāšu, bet kaut kad skaļi smiešos. kaut kad es saņemšos un tad atkal paslinkošu. kaut ko iemācīšos un gan jau ka kaut ko aizmirsīšu. nu tāds riņķa dancis :)

Ben Harper  Happy Everafter In Your Eyes